Tuksneši PDF

Tuksneši T u k s n e Tuksneši - dabas apgabali, kuros nav veģetācija vai arī tā ir ļoti trūcīga. š Tuksnešu veidošanās cēloņi ir vai nu siltuma trūkums polārajos reģionos vai arī karstums un/vai ūdens trūkums tropiskā un mērenā klimata apgabalos. Parasti nokrišņu daudzums nepārsniedz i 2...

Tuksneši T u k s n e Tuksneši - dabas apgabali, kuros nav veģetācija vai arī tā ir ļoti trūcīga. š Tuksnešu veidošanās cēloņi ir vai nu siltuma trūkums polārajos reģionos vai arī karstums un/vai ūdens trūkums tropiskā un mērenā klimata apgabalos. Parasti nokrišņu daudzums nepārsniedz i 250mm gadā. Zināmākais un lielākais tropu tuksnesis ir Sahāras tuksnesis Ziemeļāfrikā. Pēc platības pasaulē lielākais tuksnesis ir Antarktīdas ledus tuksnesis. Termini Arīds klimats - sauss, kontinentāls klimats, kurā iztvaikojamība vairākas reizes pārsniedz nokrišņu daudzumu. Kserofīti - tuksnešu augi un dzīvnieki, kas pielāgojušies dzīvei ilgstoša sausuma vidē. Sukulenti - sausumizturīgi augi ar biezām, sulīgām lapām vai stumbru, kur uzkrājas ūdens. Efemeri - augi ar īsu augšanas sezonu. Tie aug un zied tikai, kad nolīst lietus un tas var būt ļoti reti. Endēmi - augi un dzīvnieki, kas izplatīti tikai kādā notiektā zemeslodes teritorijā. Oāze - vieta tuksnesī, kur Zemes virspusē izplūst grunts ūdens un attīstījusies bagātīga augu valsts. Ledus tuksnešos par oāzēm sauc vietas, kas ir brīvas no sniega un ledus. Pārtuksnešošanās - tuksnešu platību palielināšanās, ko izraisa klimata pārmaiņas un cilvēka nesaimnieciska darbība; augsnes kvalitātes un augu produktivitātes samazināšanās dabisku vai cilvēka darbības ierosinātu cēloņu rezultātā teritorijās, kur novērojams regulārs mitruma trūkums. Sāhela - dabas apgabals - robežjosla starp Sahāras tuksnesi un savannu. Barhāni - vēja sapūstas pusmēness vai sirpja formas smilšu kāpas. Sausgultnes - izžuvušas upju gultnes, kuras lietus laikā piepildās ar ūdeni. Krīki - upju sausgultnes Ziemeļamerikā un Austrālijā. Vādī - upju sausgultnes Ziemeļāfrikā un Arābijas tuksnešos. Tuksnešu iedalījums Pēc virsmas veida: Pēc atrašanās vietas: smilšu; reljefa; akmeņu; piekrastes; māla; augstkalnu; sāls. polārie.  Smilšu tuksnesis Nāves ielejā, ASV rietumos. Smilšu tuksneši Tie veidojušies miljoniem gadu gaitā, noārdoties iežiem. Vēja darbības rezultātā veidojas smilšu kāpas vai pusmēness formas veidojumi – barhāni. Nereti izceļas smilšu vētras. Lielākās smilšu tuksneša platības ir Sahārā, Āzijas tuksnešos (Gobi, Taklamakans). Augstākās smilšu kāpas sastopamas Namiba tuksnesī Āfrikas dienvidrietumos. Smilšu kāpas Gobi tuksnesī, Ķīnā. Akmeņu tuksneši Šī tuksneša tipa virsmu klāj blīva dažādu izmēru akmeņu kārta vai daļēji noārdījušos klinšu masīvi, kas veidojušies atmosfēras fizisko procesu noārdošās iedarbības rezultātā. Dienā karstajā saulē akmeņu virsma stipri sakarst, bet naktī strauji atdziest. Temperatūras svārstību rezultātā akmeņos veidojas plaisas, un laika gaitā tie sadrūp. Akmeņu tuksneši pasaulē ir ļoti atšķirīgi. Milzīgajā Austrumāfrikas Rifta ielejā, kur daudz vulkānisku iežu, simtiem kvadrātkilometru apgabalā plešas melnu lavas akmeņu lauki. Sahāras tuksneša vidienē, kur senāk bijis okeāns un uzkrājušies kaļķakmeņu slāņi, vērojamas krīta klintis. Ziemeļamerikas rietumos Monumentu ielejā ainavu veido smilšakmeņu klintis. ↖ Akmeņu tuksnesis A-Āfrikas Rifta ielejā veidojies, noārdoties vulkāniskajiem iežiem. ↑ Ziemeļamerikas rietumos Monumentu ielejā noārdās smilšakmeņu klintis. ← Āfrikas ziemeļos sena okeāna vietā vērojamas kaļķakmeņu klintis. Māla tuksneši Biežāk sastopami ieplakās. Tie veidojušies līdzīgi smilšu tuksnešiem, tikai ilgstošas dabas spēku (vējš, temperatūras svārstības) ietekmes rezultātā iežu daļiņas kļuvušas sīkas, līdzīgas putekļiem. Nereti virskārtā uzkrājušās sāls daļiņas, kas uzsūc jau tā nelielo mitrumu, un karstumā virsējais slānis sakalst un saplaisā. Lietus laikā māla tuksneši pārvēršas bīstamā staignājā, kur var iegrimt un iet bojā pat cilvēks vai kamielis. Māla tuksnesis Sahārā. Sāls tuksneši Parasti veidojas sausās beznoteces ezeru ieplakās spēcīgas iztvaikošanas dēļ. Tos ir grūti šķērsot, ņemot vērā ūdens baseinus un purvus, kas atrodas zem sāls garozas. Sāls uzkrājas arī ilgstošā laika posmā erozijas procesu rezultātā, kad no apkārtējiem kalniem un augstienēm pa nogāzēm tiek pārvietoti irdenie ieži, kas bieži satur daudz sāls. Pēc nokrišņiem tie pārvēršas sāls ezeros vai sāls purvos, kas sastāv no dubļaina māla, sāls un smilšu maisījuma. Daudzviet pasaulē šādās vietās iegūst sāli. Sāls ieguve Ujuni sālsezerā (Salar de Ujuni), Bolīvija, Dienvidamerika. Reljefa tuksneši Tie veidojas kalnu aizvēja nogāzēs vai noslēgtās ielejās, kur atdzisušais un sausais gaiss, slīdot pa nogāzi uz leju, sakarst un rada sausu klimatu. Šādi tuksneši ir, piemēram, Gobi tuksnesis, Taklamakana tuksnesis Āzijā, Lielais Baseins Ziemeļamerikā. Tuksnesis Lielā Baseina teritorijā Ziemeļamerikas rietumos. Piekrastes tuksneši Tie veidojas vietās, kur gar kontinentu krastiem plūst aukstās straumes. Tās atdzesē gaisu, nenotiek gaisa masu augšupejoša kustība un nokrišņu veidošanās. Pazīstamākie piekrastes tuksneši ir Atakamas tuksnesis Dienvidamerikas rietumu piekrastē, Namiba tuksnesis Āfrikas dienvidrietumu piekrastē. Arī Ziemeļamerikas rietumos Kalifornijas piekraste ir tuksnešaina. Interesanti, ka virs aukstajām straumēm bieži veidojas migla, kas nereti ir vienīgais mitruma avots šādās piekrastēs. Piekrastes tuksnesis – Atakama Dienvidamerikas rietumu piekrastē. Augstkalnu tuksneši Tie veidojas kalnos, līdz ar augstumu pazeminoties temperatūrai un samazinoties nokrišņu daudzumam. Augstkalnu tuksnesis Alpu kalnos. Polārie tuksneši Grenlandes salas ledus tuksnesis. Arī Arktiskie un Antarktiskie tuksneši - veidojas polārajos apgabalos, kur aukstais gaiss satur maz ūdens tvaiku. Nelielais mitruma daudzums uzkrājas kā sniegs un ledus, veidojot ledus tuksnešus. Tomēr daudzviet sastopami arī akmeņiem klāti apgabali bez veģetācijas. Sāhelas zona Augsnes degradācija ir cilvēku izraisītu vai dabisku procesu kopums, kas samazina tās auglību. Augsnes degradācija ietver paskābināšanos, piesārņošanu, pārtuksnešošanos, eroziju vai sasāļošanos. Resursu samazināšanos var ietekmēt gan to pārekspluatācija, gan vides apstākļu maiņa. Spilgts piemērs ir Sāhela zona Āfrikā. Tā ir pārejas josla no sausā Sahāras tuksneša uz savannu zonu, kam raksturīgas sausās un lietus sezonas. Gada vidējais nokrišņu daudzums šajā teritorijā ir ļoti zems, tas pārsniedz 100 mm, bet nav lielāks par 250 mm. Raksturīgi ir ilgstoši sausuma periodi. Senāk lietus sezonas bija regulāri katru gadu, bet no 1968. līdz 1974. gadam šajā teritorijā vispār nebija nokrišņu. Augi nokalta, akas izžuva. Bojā aizgāja daudz lopu, un no sausuma izraisītajām sekām mira apmēram 200 000 cilvēku, bet aptuveni 5 miljoni pārcēlās uz citiem reģioniem vai valstīm kā bēgļi. Pēdējā pusgadsimta laikā Sāhela zonas valstu un iedzīvotāju skaits strauji pieaug. Lielākā daļa no viņiem tāpat kā senatnē nodarbojas ar lopkopību un klejo līdzi saviem lopu bariem. Ar katru gadu pieaug mājlopu (kazu, aitu, liellopu) ganāmpulku skaits un lielums, tāpēc arvien vairāk tiek izbradāta un iznīcināta augsnes virskārta. Jauna zāle vairs nespēj ataugt, augu sega iet bojā. Cilvēki un milzīgie ganāmpulki patērē arī daudz ūdens. Bagāto veģetāciju nomaina neauglīgi smilšu lauki. Rezultātā Sahāras tuksnesis virzās uz dienvidiem. ↗ Lielie lopu bari Sāhela zonā patērē daudz ūdens. → Ūdens ņemšana no akas.  Lai situāciju stabilizētu, starptautiskās organizācijas sniedz palīdzību Sāhela zonas iedzīvotājiem. Tiek ierīkotas laistīšanas sistēmas ar pilienu metodi, kas ļauj taupīt tik svarīgo dabas resursu ūdeni. Cilvēkiem māca pareizi apstrādāt laukus un uzlabot augsni. Ir uzsākts milzīgs tuksneša apzaļumošanas projekts — tiek veidots "Āfrikas zaļais mūris" — stādīti koki, kas palīdzēs aizturēt tuksneša smiltis un uzlabot vietējo klimatu. Plānots iestādīt miljoniem koku, izvēlētas 37 vietējo koku sugas, galvenokārt sausumizturīgās akācijas, vismaz 15 km platā un 7775 km garā joslā. Projektu atbalsta Āfrikas savienība, piedalās 21 valsts ar mērķi palīdzēt mazināt klimata pārmaiņas un pielāgoties tām. uzlabot pārtikas nodrošinājumu Sāhelā un Sahārā. Projekta galīgais mērķis ir atjaunot 100 miljonus hektāru degradētās augsnes, no atmosfēras uztvert vismaz 250 miljonus tonnu CO² un līdz 2030. gadam radīt 10 miljonu darbavietu Āfrikas laukos. Zaļais mūris — tūkstošiem kilometru gara meža josla aizturēs tuksneša virzību uz dienvidiem. Tuksnešu augi un dzīvnieki Augi un dzīvnieki ir pielāgojušies dzīvei skarbos apstākļos. Augiem ir garas saknes, sīkas, cietas lapas vai dzelkšņi, lai mazinātu iztvaikošanu. Dzīvnieki spēj ilgstoši iztikt bez ūdens, tālu skriet vai arī dienā guļ alās, bet ir aktīvi naktīs. Aukstajos tuksnešos dzīvniekiem ir biezi kažoki, tauku slānis un īpaša ķermeņa siltuma regulācija. Ierobežotā mitruma dēļ tuksnešiem raksturīga neliela veģetācija vai pat veģetācijas trūkums; tikai apmēram ceturtdaļa no visām tuksneša zonām aizaug. Vismazāk augu un dzīvnieku ir smilšu tuksnešos, jo vēji tās nepārtraukti pārvieto. Kas dzīvo tuksnešos? Ūdens ir galvenais dzīvības pastāvēšanas avots karstajos tuksnešos. Lai arī reti, tomēr tuksnešos mēdz būt spēcīgas lietusgāzes. Ūdens straumes ir izskalojušas upju ielejas, kuras var strauji piepildīties ar ūdeni. Lielajā karstumā un sausumā tās ātri izžūst, veidojot sausgultnes. Āfrikā tās sauc par vādī, bet Amerikā un Austrālijā – par krīkiem. Turkanas ezers Austrumāfrikas Rifta ielejā ir lielākais tuksneša ezers pasaulē. ↘ Kaktuss Mohaves tuksnesī. → Akācijām ir sīkas lapas un gari dzelkšņi. →→ Alveja raksturīga Āfrikas tuksnešiem. Augi Tuksnešu veģetāciju veido krūmi, zālaugi un atsevišķi koki ar ļoti dziļām saknēm, kas sasniedz gruntsūdeņus (piemēram, akācijas), tādēļ tie ir pielāgoti sausumam vai paaugstinātam sāls daudzumam. Tiem raksturīgas spējas taupīt un uzkrāt ūdeni (kaktusi). Piemēram, Namiba tuksneša miglainajā zonā visbiežāk sastopamo pastāvīgo veģetāciju veido krūmi, kas var izmantot miglas mitrumu. Daudziem augiem lapas ir sīkas un cietas vai arī to vietā ir dzelkšņi. Tā tiek samazināta mitruma iztvaikošana. Sausākajā sezonā lapas nereti tiek nomestas, bet, tiklīdz nolīst lietus, koki sazaļo. Dateļpalma Katrā oāzē aug dateļpalmas. Tās dēvē par ‘tuksneša maizes kokiem’. Labākās, saldākās dateles tiek eksportētas, vidējās lieto ikdienas pārtikā, bet sliktākās izmanto lopbarībai. Koku jaunās lapas izmanto kā salātus. No vecajām lapām un to šķiedrām gatavo paklājus, grozus, slotas, pārklāj jumtus, veido sētas, lai apturētu tuksneša smilšu pārvietošanos. Dateļpalmu ēnā tiek audzēti apelsīni, vīģes, granātkoki, savukārt zem tiem – prosa, karstumizturīgas kviešu un miežu šķirnes, kā arī dažādi dārzeņi. Dzīvnieki Raksturīgi, ka vairums dzīvnieku ir pelēkā, gaiši brūnā vai dzeltenīgā krāsā, tādējādi pielāgojoties videi un maskējoties. Zālēdāji iegūst mitrumu no augiem, kurus viņi ēd. Piemēram, Āfrikā sastopamās antilopes – adakss, orikss un dikdiks, Granta gazele – ir tik izturīgas, ka var iztikt bez dzeršanas. Granta gazeles.  Kamielis ir zīdītājs, kas pielāgots dzīvei tuksnesī. Kamieļi Kamieļus dēvē par ‘tuksneša kuģiem’. Tie kopš seniem laikiem ir galvenais transporta līdzeklis sausajos un karstajos apgabalos. Tas var nedzert pat vairākas nedēļas, zaudēt 40% ķermeņa svara ar ūdens zudumu, neciešot no dehidratācijas. Svīst tas sāk tikai, sākot ar 40 ⁰C. Kamieļa garās kājas paceļ ķermeni virs karstajām smiltīm. Biezās skropstas pasargā acis no putekļiem. Āfrikai raksturīgi vienkupra kamieļi (dromedāri). Āzijai – divkupru kamieļi (baktriani). Savukārt Dienvidamerikas tuksnešos sastopami kamieļu radinieki – lamas, gvanako, alpakas un vikunjas. Lamu vilna ir ļoti silta, to izmanto apģērbu izgatavošanā. Plēsēji var iegūt lielāko daļu savu ūdens vajadzību no to upuru ķermeņa šķidrumiem. Daudzi citi karsto tuksnešu dzīvnieki ir aktīvi naktī, dienas laikā meklējot ēnu vai mājokli pazemes alās. Zirnekļi, tuksneša žurkas un citi sīki grauzēji naktī meklē barību, un tad arī medībās dodas lapsas, koijoti, šakāļi un čūskas, kas viņus izķer. ↑ Ķirzaka. ↓ Bruņrupucis. ← Klaburčūska ir viena no bīstamākajām un indīgākajām čūskām Amerikas sausajos apgabalos. Zīdītāji, kas dzīvo aukstos tuksnešos, apveltīti ar siltāku ķermeņa kažoku un izolējošiem tauku slāņiem zem ādas. Putniem nenotiek siltuma zudums caur kājām, jo tās netiek uzturētas tādā pašā temperatūrā kā pārējais ķermenis. Imperatorpingvīniem ir blīvs apspalvojums, gaisa izolācijas slānis virs ādas un dažādas termoregulācijas stratēģijas, lai uzturētu ķermeņa temperatūru vienā no visskarbākajām vidēm uz Zemes – Antarktīdas ledus tuksnesī. Savukārt ziemeļu puslodes arktiskajos tuksnešos dzīvo baltie lāči – vislielākie plēsēji uz Zemes. To baltais kažoks ļauj labi nomaskēties sniega un ledus laukos. Baltie lāči labi peld, ķer zivis un medī roņus. ↗Imperatorpingvīni pielāgojušies dzīvei Antarktīdā. ↗↗Baltie lāči ir lielākie sauszemes plēsēji un dzīvo Arktikā. →Ronis.  Cilvēku dzīve tuksnesī Cilvēki ir pielāgojušies karstajam klimatam un ūdens trūkumam. Vietas, kur tuksnesī ir pieejams ūdens, sauc par oāzēm. Tās var būt upju ielejas, ezeri un ieplakas, kur vieglāk sasniedzami pazemes ūdeņi un tiek raktas akas. Oāzes var būt gan pavisam nelielas, gan ļoti plašas – ar apdzīvotām vietām un kultūraugu plantācijām. Mūsdienās tiek veidotas arī mākslīgās oāzes – veikti dziļurbumi un izsūknēti pazemes ūdeņi.  Mākslīgā oāze tuksnesī Apvienotajos Arābu Emirātos. Oāze Ziemeļāfrikā pie Atlasa kalniem. ↑ Avotu oāze ar aku. ↗ Upes oāze un apūdeņošanas kanāli. → Oāzes apūdeņošana ar dziļurbumu. Āfrikā, Sahāras tuksnesī, pamatīgā dziļumā atrodas lieli pazemes ūdeņu krājumi, kas veidojušies pirms daudziem gadu tūkstošiem, kad šajās teritorijās bija ievērojams nokrišņu daudzums.  Senākās apdzīvotās vietas radās upju ielejās. Viena no senākajām un lielākajām oāzēm ir Nīlas ieleja Ēģiptē. Arī mūsdienās tur ir attīstīta lauksaimniecība, un iedzīvotāju skaits katru gadu palielinās. Seno ēģiptiešu saimniecības veidu attēlojums freskās. Nīlas ieleja ir lielākā upju oāze Āfrikā. Daudzi, piemēram, Kalahari bušmeņi Āfrikas dienvidos, aborigēni Austrālijā un dažādas Ziemeļamerikas indiāņu ciltis, sākotnēji bija mednieki-vācēji. Viņi izkopa prasmes ieroču izgatavošanā un izmantošanā, dzīvnieku izsekošanā, ūdens iegūšanā, pārtikas ieguvē no ēdamajiem augiem un dabiskajā vidē esošo lietu izmantošanā, lai nodrošinātu ikdienas vajadzības. Viņu prasmes un zināšanas tika nodotas nākamajām paaudzēm, un daudzviet pasaulē tās tiek izmantotas joprojām. ↗ Kalahari bušmeņi dzīvo Āfrikas dienvidos. →→ Austrālijas aborigēni demonstrē uguns iegūšanu. →Navaho cilts indiāņi tuksnesī Ziemeļamerikā. Citas tautas, piemēram, tuaregi un berberi Āfrikā, mongoļi Centrālāzijā, sausākos apgabalos attīstīja nomadu dzīvesveidu kā aitu, kazu, liellopu, kamieļu, jaku, lamu vai ziemeļbriežu audzētāji. Viņi ar saviem ganāmpulkiem ceļoja pa lielām platībām, pārcēlās uz jaunām ganībām, jo neregulārais nokrišņu daudzums ietekmēja ražas atšķirības dažādās sezonās un teritorijās. Viņi ņēma līdzi teltis, kas izgatavotas no auduma vai ādām, un uzturā izmantoja pienu, asinis un gaļu. Tuaregi Sahāras tuksnesī. Gobi tuksnesī dzīvo mongoļi. Sahāra ir ļoti liela teritorija, kas stiepjas no Atlantijas okeāna līdz Ēģiptei. Tuksneša klejotāji bija arī tirgotāji. Jau senatnē tika izveidoti tirdzniecības ceļi, kas savienoja Sāhelas zonu dienvidos ar auglīgo Vidusjūras reģionu ziemeļos, un liels skaits kamieļu tika izmantoti, lai vestu vērtīgas preces pāri tuksnesim. Tuaregi bija tirgotāji, un tradicionāli transportētās preces bija vergi, ziloņkauls un zelts, ko veda uz ziemeļiem, un sāls – uz dienvidiem. Berberi ar reģiona zināšanām tika izmantoti, lai vadītu karavānas starp dažādām oāzēm un akām. Starp 8. un 18. gadsimtu uz Sahāras ziemeļiem, iespējams, tika izvesti vairāk nekā miljons vergu. Joprojām tiek izmantoti tradicionālie sauszemes transporta veidi, lai gan to lietojums līdz ar mehānisko transportlīdzekļu, kuģniecības un gaisa kravu pārvadājumu attīstību samazinājies. Mūsdienās autofurgoni turpina veikt maršrutus starp Agadesu un Bilmu, kā arī starp Tombuktu un Taudenni, kur sāls tiek piegādāts no vidienes līdz tuksneša malu kopienām. Mūsdienu tuksneša izmantošanas lauksaimniecībā piemērs ir Kalifornijas ieleja, kurā ir augsta temperatūra un vidējais nokrišņu daudzums ir tikai 3–76 mm gadā. Ekonomika lielākoties balstās uz lauksaimniecību, un zeme tiek apūdeņota pa kanālu un cauruļvadu tīklu no Kolorādo upes caur Visamerikas kanālu. Augsne ir auglīga, jo tā ir daļa no senas upes palienes, kas citādi būtu bijis tuksnesis. Kalifornijā tas pārveidots par vienu no produktīvākajiem lauksaimniecības reģioniem pasaulē. Daļa ūdens no upes tiek novadīta uz pilsētām, bet tā rezultātā ievērojami izsīkuši ūdens resursi, kas lielākoties vairs nav virszemes plūsmas. Arī pazemes ūdeņu krājumi arvien samazinās. Vēl viena lauksaimniecības kultūru audzēšanas problēma, izmantojot mākslīgo apūdeņošanu, ir augsnes sāļums, ko izraisa upes ūdens iztvaikošana. Tuksneša vides izmantošanu uzskatīja par labu piemēru, lai palielinātu pārtikas ražošanu pieaugošajam pasaules iedzīvotāju skaitam. Tomēr šajos plānos ir arī kļūdas, jo netika ņemts vērā videi nodarītais kaitējums, kas radies citur, novirzot ūdeni tuksneša apūdeņošanai. ↑ Vīnogulāju lauki Kalifornijas ielejā. ↗ Apūdeņošanas kanāls Arizonā. → Apūdeņoti apļveida lauki Arizonā. Tuksneši tiek izmantoti zinātniskiem pētījumiem. Tā kā tuksneši ir līdzīgi neapdzīvotām planētām, NASA testē savus robotus Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas tuksnešos. Tur apstākļi ir līdzīgi Mēness un Marsa virsmai. Arī astronomijas pētījumiem tuksneši ir labas vietas, jo tur ir maz mākoņu un zems atmosfēras piesārņojuma līmenis. Daudzas no lielākajām astronomijas ierīcēm ir novietotas tuksnešu kalnu apgabalos. Viens no Paranalas observatorijas teleskopiem Atakamas tuksnesī. Daudzi tuksneši ir ģeoloģiski, paleontoloģiski un arheoloģiski interesanti. Sausuma dēļ fosilijas nav izšķīdušas ūdenī. Tādu pašu iemeslu dēļ arheoloģiskie objekti ir vieglāk atrodami un bieži tiek izglābti no cilvēku ietekmes. Tuksnešu paleontoloģiskajos atklājumos ietilpst Gobi tuksneša dinozauru un zīdītāju fosilijas, kā arī vaļu un citu dzīvnieku fosilijas Ēģiptes tuksnesī. Tuksnešos visu gadu spīd saule un raksturīgi spēcīgi vēji. Tāpēc daudzviet izveidotas saules kolektoru un vēja ģeneratoru plantācijas. Tuksnešos iegūst arī dažādus derīgos izrakteņus: naftu, gāzi, dažādu metālu rūdas, fosforītus, boraku, sāli u. c. Mūsdienās tuksnešu ainavas un interesantie ģeoloģiskie veidojumi ir pievilcīgi tūrisma objekti. Tūristus interesē arī dažādu tautu kultūra un vēsture. Daudzi tuksnešu iedzīvotāji strādā viesnīcās, par tūristu pavadoņiem. Nopelnītā nauda tiek izmantota gan vietējo tautu kultūras saglabāšanai, gan pakalpojumu uzlabošanai. ↖ Memnona kolosi Ēģiptē piesaista tūristus no visas pasaules. ↑ Tuksneši ir piemērota vieta Saules enerģijas pārvēršanai elektriskajā enerģijā. ← Tūrisma objekts Antilopes kanjonā tuksnesī Ziemeļamerikas rietumos. Tuksnešu problēmas Aktuāla problēma ir tuksneša platību pieaugums. Pārtuksnešošanos izraisa tādi faktori kā sausums, klimata pārmaiņas, lauksaimnieciskā augsnes apstrāde, pārmērīgas ganību platības un mežu izciršana. Veģetācijai ir liela nozīme augsnes sastāva veidošanā. Daudzās vietās augsnes erozijas ātrums dramatiski palielinās līdz ar samazinātu veģetācijas segumu. Sahāras tuksneša dienvidos Sāhelas zonā kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem piedzīvoti vairāki ilgstoši sausuma periodi. Ir gājuši bojā miljoniem lopu, bet cilvēkiem nācies pamest savas mājvietas. Sāhelas zonas problēmas skar daudzas Āfrikas valstis. Lielie lopu bari iznīcina veģetāciju un patērē daudz ūdens. Arāla jūras izsīkšana Viena no pasaulē lielākajām cilvēku radītajām ekoloģiskajām katastrofām, kas saistīta ar nepārdomātu cilvēku saimniecisko darbību, izveidojusies Centrālāzijā Arāla jūras apvidū. Divas lielas upes – Sirdarja un Amudarja – sākas kalnu ledājos un cauri Karakuma un Kizilkuma tuksnešiem nes ūdeņus uz Arāla jūru. Pēdējā pusgadsimta laikā ievērojami pieaugusi šo upju ūdeņu izmantošana lauksaimniecībā un pilsētu ūdensapgādē. Arāla jūra vairs nesaņem vajadzīgo ūdens daudzumu un pārvēršas sāls tuksnesī. Cilvēkiem nākas pamest savas dzīvesvietas. 20. gadsimta otrajā pusē tika izrakts simtiem kanālu, kas šo upju ūdeņus novada uz laukiem un plantācijām. Garākais no tiem ir Karakuma kanāls (1400 km). Rezultātā līdz Arāla jūrai nonāca par 40% mazāk ūdens, un tā strauji izžuva, zaudējot 90% no sākotnējās platības. Jūras vietā ir izveidojies jauns tuksnesis – Aralkums. Cilvēkiem nācās pamest daudzas apdzīvotas vietas bijušās jūras krastā. Kādreiz tur bija attīstīta zvejniecība, bet tagad kuģu vraki stāv, ieputināti smiltīs. Smilšu vētru laikā vējš paceļ gaisā smiltis, sāls putekļus un lauksaimniecībā izmantoto ķimikāliju atliekas, kas nogulsnējušās jūras dibenā. Arāla smiltis un sāļus zinātnieki atraduši pat Grenlandē. Arāla jūras teritorija 1989., 2014. un 2018. gadā. Lai vismaz daļēji risinātu šo globālo problēmu, Kazahstāna sadarbībā ar Pasaules Banku izstrādājusi Arāla jūras glābšanas projektu. Lai novērstu ūdens zudumu Ziemeļu Arālā, laikā no 2003. līdz 2005. gadam tika izbūvēts 13 kilometrus garais Kokaralas dambis. Pēc darbu pabeigšanas vērojama pakāpeniska ūdens līmeņa celšanās. Ir atjaunojušies nokrišņi, palielinājušies zivju resursi, atjaunojusies zvejniecība. Savukārt Uzbekistānas valdība nav ieinteresēta samazināt lauksaimniecībā izmantotā ūdens apjomus, jo tad daudziem cilvēkiem zustu ienākumu avots. Tāpēc Dienvidu Arāls joprojām turpina izsīkt. Izžuvušajā ezera gultnē veidojas sāls putekļu vētras, apkārtnē tagad ziemas ir aukstākas un vasaras – karstākas. Tomēr nesen atbalstu guvis projekts, lai apturētu pārtuksnešošanos. Projekta dalībnieki cer iestādīt kokus viena miljona hektāru platībā – tā ir trešdaļa no tagadējā tuksneša, kas kādreiz bija jūras gultne. ↖ Arāla jūra nesaņem vajadzīgo ūdens daudzumu un sarūk. ← Arāla jūras gultne pēc izžūšanas. ↑ Zvejas kuģi tagad atrodas desmitiem kilometru no Arāla jūras krasta. Tuksnešu valstis Daļēji tuksnesī Pilnībā tuksnesī Ķīna Āfrikas valstis Āzijas valstis Čīle gk Arābijas pussala Austrālija Ēģipte Kazahstāna Lībija Saūda Arābija u.c. Alžīrija Apvienotie Arābu Emirāti Tunisija Turkmenistāna Čada Uzbekistāna u.c. Mongolija u.c. Ēģipte Ēģipte ir viena no pazīstamākajām tuksnešu valstīm ar ļoti senu vēsturi. Tā atrodas ģeogrāfiski ļoti izdevīgā vietā – tuvu Eiropai un arī Āzijai. No divām pusēm tai ir jūras robežas – Vidusjūra ziemeļos un Sarkanā jūra austrumos. Valsts teritorijā atrodas arī Suecas kanāls, kas savieno Vidusjūru ar Indijas okeānu. Tam ir liela nozīme pasaules kuģniecībā. Maksa par kanāla izmantošanu veido lielu daļu valsts ienākumu. Suecas kanāls ir viens no pasaules nozīmīgākajiem kuģu ceļiem. To atklāja 1869. gadā. Kaut arī lielāko daļu valsts teritorijas aizņem tuksnesis, Nīla jau tūkstošiem gadu nodrošina cilvēku dzīvei labvēlīgus apstākļus. Plūdu laikā uzkrājušās dūņas uzlabo augsnes auglību, bet ūdeni izmanto lauku apūdeņošanai. Ēģiptē tikai 4% teritorijas tiek izmantoti lauksaimniecībai, toties tur var iegūt divas ražas gadā. Audzē rīsus, kokvilnu, kviešus, pupas, cukurniedres, kukurūzu, dažādus augļu kokus un dārzeņus. Nīlas ieleja vairs nespēj nodrošināt ar pārtiku visus valsts iedzīvotājus, tāpēc tuksnesī tiek veidotas modernas mākslīgās oāzes, kuras apūdeņo ar pazemes ūdeņiem, ko iegūst no dziļurbumiem. Nīlas ielejā lauksaimniecība attīstījās pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Lai arī Nīlas ielejā un deltā mīt apmēram 90% iedzīvotāju, tomēr arī tuksnesī ir apdzīvotas vietas. Tās ir oāzes, kur plašās reljefa ieplakās ir pieejami bagātīgi pazemes ūdeņu resursi. Pazīstamākās ir Sivas un Baharijas oāzes. Tur izveidotas lielas dateļpalmu un augļu koku plantācijas. Karstos un mineralizētos pazemes ūdeņus izmanto ārstnieciskām procedūrām. Tūristi apmeklē šīs oāzes, lai ieraudzītu neparasto Balto tuksnesi ar kaļķakmens klintīm un Melno tuksnesi ar neskaitāmiem seniem neaktīviem vulkāniem. Tūrisms ir viena no ienesīgākajām nozarēm. Tā attīstības priekšnoteikumi ir siltais klimats, ievērojamie senās vēstures objekti (piramīdas, faraonu kapenes Valdnieku ielejā, Karnakas templis, senā Aleksandrija u. c.), plašas pludmales un neparasti krāšņa zemūdens pasaule Sarkanajā jūrā. Tuksnesī atklātas lielas naftas un gāzes atradnes, kā arī dažādi citi derīgie izrakteņi, piemēram, dzelzs rūda un zelts. Attīstītākās rūpniecības nozares ir naftas pārstrāde, apģērbu un apavu ražošana, gaļas un dārzeņu pārstrāde. Šo nozaru ražojumi tiek arī eksportēti. ↖ Kaļķakmens klintis Baltajā tuksnesī. ← Seni vulkāni Melnajā tuksnesī. ↑ Tūristi Sarkanajā jūrā vēro zemūdens pasauli.  Ēģiptes galvaspilsēta Kaira ir viena no lielākajām pasaules pilsētām. Kopā ar piepilsētām tās iedzīvotāju skaits pārsniedz 20 miljonus. Tā ir kontrastu pilsēta, jo līdzās modernajām ēkām atrodas graustu rajoni, kur dzīvo daudz nabadzīgu cilvēku. 2015. gadā uz austrumiem no Kairas tika uzsākta jauna moderna galvaspilsētas administratīvā un finanšu centra būvniecība. Galvaspilsētas Kairas apbūve plešas līdz pat Gīzas Modernā Kaira. piramīdām. Antarktīdas Ledus tuksnesis Atšķirībā no citiem tuksnešiem Antarktīdas ledus tuksneša teritorija nepieder nevienai no pasaules valstīm. Tiesības uz milzīgo ledus klajumu laika posmā no 1820. līdz 1943. gadam ir pieteikušas Argentīna, Austrālija, Čīle, Francija, Jaunzēlande, Norvēģija un Lielbritānija. Prasība uz lielāko kontinenta teritoriju (42%) pieder Austrālijai. Tiesību pieteikšanas pamatojums katrai valstij bija atšķirīgs: pirmatklājēju tiesības, valsts tuvums kontinentam, pētnieciskie mērķi u. c. Valstu pieteiktās teritoriālās prasības Antarktīdā.  Mūsdienās milzīgos ledus klajumus pārvalda vairāku valstu grupa atbilstoši 1959. gadā noslēgtajam Antarktīdas līgumam, kurš paredz, ka kontinenta teritorija kalpos mieram un zinātnei. Līdz 2022. gadam Antarktīdas līgumu bija parakstījušas 54 valstis. Lai arī šķiet, ka Antarktīdas ledus tuksnesis ir neapdzīvots, tomēr tā gluži nav. Daudzas valstis Antarktīdā ir izvietojušas zinātniski pētnieciskās stacijas. Milzīgajos ledus klajumos atrodas vismaz 70 zinātniskās pētniecības stacijas, kuras pieder kopā 42 valstīm. Lielākā pētniecības stacija ir Makmurdo stacija, kura pieder ASV. Parasti vasaras sezonā visās stacijās kopā uzturas aptuveni 4000 cilvēku, savukārt ziemas sezonā aptuveni 1000 cilvēki. Brauna stacija ir Argentīnas Meteoroloģijas pētniecības stacija Daudzas ēkas polārajās stacijās ir zinātniskās pētniecības bāze. Antarktīdā. sniega ieskautas.  Arī ziemeļu puslodē ir sastopami ledus tuksneši. Tie atrodas Ziemeļamerikas un Eirāzijas kontinentu ziemeļos un aizņem daļu no Kanādas, ASV, Grenlandes, Islandes, Somijas, Zviedrijas, Krievijas un Norvēģijas teritorijām. Arktiskajos ledus tuksnešos dzīvo vairākas tautas, kuras ir pielāgojušās skarbajiem dabas apstākļiem. Kanādā un Grenlandē dzīvo inuīti, savukārt Somijā sāmi. Lai izdzīvotu Arktikā aukstajās ziemās, inuīti ceļ apaļas mājas – iglu, kuras veidotas no ledus un nosiltinātas ar sniegu. Pareizi uzceltā iglu cilvēki ar ķermeņa siltumu gaisu telpā var sasildīt līdz pat 10–20 °C. Pārvietošanās ar suņu pajūgiem Arktikas apmetne ar krāsainām Iglu ir no ledus un sniega veidotas Arktikas ledus tuksnesī. inuītu mājām Grenlandē. apaļas formas mājas.