Sūnciemieši: Latviešu stāsts PDF

Sveši putni šad un tad vēl uzmetās uz sūnciemiešu skursteņa, turpretī sveši ļaudis sargājās virināt viņu durvis. Visā Lielajā Mežā sūnciemiešiem bija slikta slava. Nekādu lielāku grēka darbu viņiem gan nepiedaudzināja, toties jo vairāk dažādu sīku nedarbu. Cik tur taisnības, cik vienkāršas pašu pied...

Sveši putni šad un tad vēl uzmetās uz sūnciemiešu skursteņa, turpretī sveši ļaudis sargājās virināt viņu durvis. Visā Lielajā Mežā sūnciemiešiem bija slikta slava. Nekādu lielāku grēka darbu viņiem gan nepiedaudzināja, toties jo vairāk dažādu sīku nedarbu. Cik tur taisnības, cik vienkāršas pašu piedomās, to neviens nevarēja īsti pateikt. Bet slikta slava ir gluži tāda pati kā vārpu zāle: katrs posms rieš savu sakni un dzen jaunas atvases, jo vairāk viņu rausta, plūkā un berž, jo kuplāk tā sazeļ. Vispirmā kārtā sūnciemiešus turēja par nelabojamiem sliņķiem. Protams, arī tas bija pārspīlēts, lai gan ar sevišķu čaklumu tie nevarēja lielīties. Ziemu viņi nedomāja par to, ka jāsataisa ragavas un jābrauc malkā, staigāja no vienas būdas uz otru, izmēģinādami, kuram pagājušā vasarā paauguši labāka tabaka, kuram atkal uz Ziemas svētkiem padevies stiprāks alus. Ūdens Sūnu Ciema vīriem nebija sevišķi cieņā, triju jūdžu apkaimē neviens cits neviena apīņa vāli nevarēja atrast meža upes krastu elkšņos. Sēja viņi tikai jurģu miežus, ko varēja nokult reizē ar rudziem. Līdzko iekūra pirmo vasarāja riju, uz krāsns muguras jau kaltējās izdiedzēta iesala kārta. Labo tabaku pīpēdami un stipro alu nobaudīdami, Sūnciema vīri pārsprieda šīsziemas peļņā iešanu. Tas bija svarīgs jautājums, tāpēc spriešana parasti beidzās tikai īsi pirms meteņiem, tas ir, taisni ap to pašu laiku, kad izbeidzās arī laba tabaka un stiprais alus. Saprotama lieta, ka tā bija tikai vienkārša sagadīšanās, bet šādai vienkāršībai pat pašu sievas nezin kāpēc negribēja ticēt.