Mūzikas antropoloģija

Salīdzinošā muzikoloģija ir zinātnes nozare, kas pēta dažādu kultūru mūziku, tostarp ne-Rietumu mūziku, kā arī Eiropas un Amerikas „vernakulāro” mūziku.

Mūzikas folkloristika koncentrējas uz tautas mūzikas izpēti, tās savākšanu un saglabāšanu.

Salīdzinošā muzikoloģija tiecas uz pasaules dažādu kultūru mūzikas izpratni, klasifikāciju un pētīšanu.

Mūzikas folkloristu motivācija pētīt tautas mūziku daļēji ietver nacionālās identitātes meklējumus, jo tautas mūzika tiek uzskatīta par pamatu nacionālajam mākslas mūzikas stilam.

Mūzikas antropoloģija ir zinātne, kas pēta mūzikas lomu cilvēku sabiedrībās, iedziļinoties sociālajā kontekstā un pētot mūzikas ietekmi uz sabiedrību.

Mūzikas antropoloģija interesējas par mūziku visos tās aspektos - no rituāliem un tradīcijām līdz populārai mūzikai un mūzikas tehnoloģijām.

Tradicionāli mūzikas antropoloģija koncentrējas uz mūzikas lomu dažādās kultūrās, īpaši ne-Rietumu pasaulē. Tā salīdzina Rietumu un ne-Rietumu mūzikas tradīcijas.

Mūzikas antropologu galvenais uzdevums ir noskaidrot, kā mūzika mijiedarbojas ar sabiedriskajiem procesiem.

Charles Seeger uzskatīja, ka termini “muzikoloģija” un “etnomuzikoloģija” nav savstarpēji aizvietojami. Viņš priekšroku deva vārdam “muzikoloģija”, kas varētu ietvert visu laiku un visu tautu mūzikas pētījumu.

Mūzika un runa ir unikāli saziņas veidi, un nav pareizi mēģināt aprakstīt mūziku vārdos. Tas varētu būt pārāk vienkāršots un neprecīzs.

J. Blacking uzskatīja, ka cilvēces vēsture ir saistīta ar skaņas organizēšanu, sākot ar rituāliem un beidzot ar mūziku.

Mūzikas antropoloģijas pētījumos ietekmē dažādi ideju slāņi, piemēram, sociālais evolucionisms, difuzionisms, funkcionālisms, strukturālisms, feminisma teorija u.c.

Mūzika ir divu cilvēciskās komunikācijas sistēmu - valodas un mūzikas - saplūsme, kur vārdus pavada melodijas un ritms.

Komponēšana var būt individuāla, grupu darbs, fiksēta notāciju sistēmā, variēta improvizācijas ietvaros vai spontāna uzstāšanās laikā.

Mūzikas tradīcijas var iemācīties gan oficiāli, gan neformāli, pārmantojot no paaudzes paaudzē, imitējot.

Tropiskā Āfrika, izņemot Ziemeļāfriku (Magriba un Ēģipte), jo tā atšķiras no Āfrikas kultūras apvida, ir sadalīta dažādās kultūrās, kuras atšķiras ar saimniecisko darbību un mūzikas tradīcijām.

Zemkopji, galvenokārt bantu tautas, izmanto bungu ansambļus (masīvi koka instrumenti) un responsoru dziedājumus.

Klejotāji lopkopji, niloti, apgūst smalkas vokālās tehnikas un aerofonu ansambļus (ragi, balss, instrumentu kombinācija).

Mednieki vācēji, pigmeji, apgūst daudzveidīgas un sarežģītas vokālās tehnikas.

Āfrikas mūzika ir balstīta ritmiski-motoros modeļos, kur ķermeņa kustības ir neatņemama daļa, un spēlēšanas pamatā ir muskuļu sajūtas. Mūzika ir vienota plūsma bez acīmredzamiem konfliktiem vai kontrastiem.