Verbālā un neverbālā komunikācija

Komunikācija, kas notiek, izmantojot runu, ietverot jautājumus, skaidras un saprotamas informācijas sniegšanu, ieklausoties pacienta stāstā un veidojot dialogu.

Atvērti jautājumi, kas dod pacientam iespēju brīvi izteikties. Piemēram, 'Kā jūs jūtaties?' nevis 'Vai jūs jūtaties slikti?'

Iespēja pacientam justies komfortabli, neizjūtot spiedienu vai bailes. Pazīstamu un drošu vides radīšana.

Komunikācija, kas notiek bez vārdiem: acu kontakts, ķermeņa valoda, intonācija.

Adekvāta distance atkarībā no pacienta stāvokļa un individuālām iezīmēm. Piemēram, tuva distance var radīt diskomfortu, bet pārāk liela attālums var šķist nepieejamība.

Tiešs acu kontakts, kas liecina par interesi un iesaistīšanos. Taču jāņem vērā pacienta individuālie paradumi, kas varētu būt atšķirīgi.

Kontrolēta mīmika, lai nepaustu nevēlamas emocijas, kas varētu traucēt pacientam.

Atvērta poza, kas pauž uzticību un iesaistīšanos: rokas brīvi gar sāniem vai uz galda, atslābināts ķermenis. Slēgta poza var liecināt par neticību vai aizsardzību.

Psihiatriskās palīdzības sniedzēji sadarbojas ar citām iestādēm, lai nodrošinātu nepārtrauktu aprūpi un palīdzētu pacientiem saņemt nepieciešamos pakalpojumus.

Informācija, kas iegūta psihiatriskās palīdzības sniedzā laikā, ir konfidenciāla un to nedrīkst atklāt bez pacienta piekrišanas.

Psihiatrisko palīdzību var sniegt bez pacienta piekrišanas, ja pastāv nopietni draudi pacienta vai citu personu drošībai.

Cilvēki ar šizofrēniju var dzirdēt balsis, redzēt lietas, kuras nav reālas, vai izjust jusmas, kuras nepastāv.

Šizofrēnijas slimnieki var pieredzēt maldus, kas nav balstīti realitātē.

Runājiet ar pacientu mierīgi, skaidri un īsi. Nebaidieties noskaidrot halucināciju saturu, lai labāk saprastu pacienta uzvedību.

Neuzstājiet uz savu viedokli, bet mierīgi iedrošiniet pacientu vērst uzmanību uz ikdienas aktivitātēm.

Neapstrīdiet murgus, bet mierīgu un saprotošu toni, iedrošiniet pacientu tos atklāt.

Šizofrēnijas simptomi var iedalīt pozitīva un negatīva simptomātikā.

Šizofrēnijas gaita var būt dažāda, sākot ar īslaicīgu uzliesmojumu līdz hroniskām problēmām.

Recidīvi ir bieži, īpaši, ja pacients nelieto medikamentus.

Šizofrēnijas slimības gaita var būt labvēlīga vai nelabvēlīga, atkarībā no dažādiem faktoriem.

Pozitīva simptomātika ietver halucinācijas, maldus, domāšanas traucējumus un neparastu uzvedību.

Negatīva simptomātika ietver emociju izpausmju samazināšanos, interešu zudumu, sociālo izolāciju un ikdienas aktivitāšu grūtības.

Labvēlīga šizofrēnijas prognoze ir iespējama, ja slimība sākas vecākā vecumā, ir acīmredzami provocējoši faktori, slimības sākums ir akūts, ir depresīvi garastāvokļa traucējumi, un pacientam ir bijusi veiksmīga funkcionēšana pirms slimības uzliesmojuma.

Sociālā atbalsta trūkums var palielināt risku slimībai. Pietiekams sociālais atbalsts var palīdzēt nomierināt un nodrošināt cilvēkam stabilitāti.

Šizofrēnijas simptomi, kas izpaužas kā halucinācijas, mānijas, domu traucējumi, nereāli uzskati un bieži negatīvi ietekmē sociālo funkcionēšanu.

Ģenētiskā nosliece var palielināt risku slimībai. Ja ģimenes locekļiem ir garastāvokļa problēmas, tad ir lielāka varbūtība, ka to iedzīvotājs varētu piedzīvot līdzīgas grūtības.

Agrāks slimības uzsākšanās laiks var apgrūtināt ārstēšanas procesu. Agrīna diagnoze un ārstēšana ir būtiska.

Provocējoši faktori (piemēram, stress, traumatiskas pieredzes) varētu palielināt risku slimības attīstībai, bet tie ne vienmēr ir klātesoši.

Slimības sākums var būt lēns un pamazām progresējošs. Pacientam var nebūt viegli pamanīt agrīnos simptomus.

Noslēgtība un autiska uzvedība var būt pamanāmi šizofrēnijas slimības simptomi. Cilvēks var izvairīties no sociālajām mijiedarbībām un attālināties no apkārtējiem.

Dzīvošana vienatnē var pastiprināt sociālo izolāciju un apgrūtināt atbalsta saņemšanu. Lai gan ne vienmēr tā ir slikti, šādos gadījumos ir svarīgi nodrošināt, lai cilvēks saņemtu nepieciešamo atbalstu.

Premorbīdā stadija atspoguļo cilvēka funkcionēšanu pirms slimības sākšanās. Ja šajā stadijā bija grūtības sociālajā, darba un seksuālajā dzīvē, šī informācija var būt noderīga slimības prognozes noteikšanai.

Šizofrēnijas simptomi, kas izpaužas kā motivācijas trūkums, enerģijas zudums, emocionāla plakanība un sociāla atsvešināšanās.

Trauma perinatālā periodā var palielināt risku psihisku traucējumu attīstībai. Tas var būt saistīts ar grūtībām pirms, dzemdību laikā vai pēcdzemdību periodā.

Bieži slimības uzliesmojumi var apgrūtināt ārstēšanas procesu. Atkārtotas uzliesmojumi liecina, ka slimību vajag rūpīgi kontrolēt, lai novērstu atkārtotas grūtības.

Agresīvas uzvedības risks var būt paaugstināts slimības laikā. Svarīgi veikt preventīvus pasākumus, lai nodrošinātu pacienta un apkārtējo drošību.

Ģenētiskais riska faktors, kas liecina par paaugstinātu varbūtību slimības attīstībai. Ja ģimenes locekļiem ir šizofrēnija, tad arī citam varbūtība saslimt ir lielāka.

Apzināta badošanās, baidoties pieņemties svarā, atteikšanās no ēdiena, izsalkuma noliegšana, pastāvīgi vingrinājumi, palielināts apmatojums, jutīgums pret aukstumu, neregulārs menstruālais cikls, matu izkrišana, pārliecība, ka esi resns, neskatoties uz svara trūkumu.

Atkārtotas pārēšanās lēkmes, kas seko vemšanai vai caurejas līdzekļu lietošanai, pārmērīgas rūpes par ķermeņa svaru.

Patoloģisks stāvoklis, kad cilvēks pārspīlē esošās vai iedomājamas slimības, radot nepamatotas bažas par savu veselību.

Novērošanas un aprūpes programma, ko nosaka pacientiem ar ilgstošiem, hroniskiem psihiski traucējumiem, kas norit nelabvēlīgi un ar nestabilu uzlabošanās līmeni.

Dīvainas, neparastas sajūtas, ko pacienti nevar precīzi aprakstīt un kas nav izskaidrojamas ar fiziskajiem bojājumiem.

Traucējumi, kuros mainās apkārtējo priekšmetu lieluma vai formas uztvere, padarot tos lielākus, mazākus vai izkropļotus.

Sajūta, ka realitāte ir nereāla, kā caur miglu, sastingusi, un rada šaubas par apkārtējās vides eksistenci.

Kļūdainā realitātes uztvere, kad reālus priekšmetus vai parādības redz citādākas nekā tās ir patiesībā.

Cilvēki, kuriem ir psihiski traucējumi, var būt pakļauti dažādiem riskiem, tostarp agresijas un pašinodes, un var būt nepieciešama pastiprināta uzraudzība.

Pastiprināta uzraudzība pēc mehāniskas ierobežošanas, kas ietver novērošanu, uzvedības vērtēšanu un atkārtotu ierobežošanu, ja nepieciešams.

Šis definīcijas nav atrodams tekstā.

Ārstēšanas metode, kas sastāv no fiziski ierobežošanas, lai novērstu pacientu no agresivas vai pašnoniecinošas uzvedības.

Ierobežotā apjoma informācija par ārstēšanās periodu pēc mehāniskās ierobežošanas, bet jānodrošina pastāvīga novērošana un palīdzība, ja nepieciešams.

Pacients tiek atbrīvots no mehāniskās ierobežošanas, ja uzbudinājums ir samazinājies, atjaunojot pacienta brīvību.