Philosophical Perspectives on Identity and Nationalism

John E. Smith, a prominent philosopher in the American pragmatist tradition, explored themes of identity, religion, and human experience with a particular focus on how philosophical ideas can inform and enrich everyday life. His work integrated the perspectives of classical pragmatists like William...

John E. Smith, a prominent philosopher in the American pragmatist tradition, explored themes of identity, religion, and human experience with a particular focus on how philosophical ideas can inform and enrich everyday life. His work integrated the perspectives of classical pragmatists like William James and John Dewey, emphasizing that philosophy should remain deeply connected to lived human experiences. For Smith, identity was not a static essence but rather shaped through the ongoing processes of interpretation and experience, influenced by social, historical, and cultural contexts. Smith held that identity involves a dynamic engagement with the world and others. His philosophy embraced a view of identity that resists rigid boundaries, instead valuing the development of self-understanding through communal and experiential contexts. In his work on religion and God, Smith also argued that religious identity and belief should not be isolated from secular life but should interact with other domains of human experience. This belief aligned him with thinkers like Josiah Royce, whom Smith admired for his concept of "the beloved community"---a notion that suggests individual identities flourish within inclusive, supportive social structures. He saw identity as something continually redefined and expanded through interpretation, symbolization, and engagement with both the secular and spiritual aspects of life. Smith\'s ideas suggest that identity is built and understood through shared experiences and active participation in society, requiring openness to new interpretations. This view has influenced various discussions in American philosophy, particularly in how we understand subjectivity and the self in a pluralistic society. His work continues to be celebrated for helping philosophy return to its roots in human meaning and social relevance. Anthony D. Smith, a key figure in nationalism studies, developed an influential perspective on national identity that merges sociological, historical, and anthropological insights. He is best known for his \"ethnosymbolist\" approach, which emphasizes that nations are rooted in longstanding ethnic communities (or \"ethnies\") rather than being purely modern constructs. Unlike some theorists who argue that nations are recent political formations, Smith contends that many national identities are built on pre-modern myths, memories, values, and symbols that communities preserve over centuries. Smith defined a nation as a group with a shared historical territory, cultural symbols, myths, and collective memories, alongside common legal rights and public culture. For instance, in \*National Identity\* (1991), he argued that these cultural elements are critical because they allow members of a community to feel part of a larger \"imagined\" nation, even if they are separated by geography or time. He also observed that national identity becomes especially significant during social or political upheavals, as it provides a sense of unity and continuity amidst change. Over time, Smith refined his ideas, updating his definition of a nation by removing aspects like a "mass culture" or "common economy" and instead stressing the cultural aspects that endure despite economic and political shifts. This adjustment reflects his belief that nations do not necessarily require a cohesive economic system but do need shared cultural frameworks, myths, and symbols to maintain collective identity. Clifford Geertz, a prominent anthropologist, approached national identity from a \"primordialist\" perspective, emphasizing the powerful role of inherited cultural bonds---such as language, religion, kinship, and shared history---in creating collective identities. According to Geertz, these "primordial attachments" are deeply rooted in emotional and social ties that people inherit rather than choose, leading them to form the foundation of national identity. For Geertz, national identity is less a constructed or modern political development and more a continuation of these deep-rooted cultural bonds, which persist and exert strong influence even in modern, postcolonial states. Geertz explored this idea in his essay \*The Integrative Revolution\*, where he argued that as new nations formed in the 20th century, especially in post-colonial contexts, they often relied on these primordial connections to foster a sense of unity among diverse ethnic groups. This reliance on \"primordial sentiments\" helped mitigate internal tensions and created a unified national identity, even amid the socio-political challenges faced by these states. Unlike Anthony Smith, who saw nations as emerging primarily from ethnic groups through historical processes, Geertz focused on the enduring influence of ancient social bonds within modern nationalism, underscoring the emotional and symbolic power of shared cultural identities. Geertz's insights into identity were influential within cultural anthropology, where his broader theory of \"thick description\" advocated for understanding societies through their symbolic and interpretive practices, deepening our appreciation of how national identity operates as a lived, complex experience rather than just an abstract concept. His work has shaped how scholars view the interplay of culture and identity in creating and sustaining national unity. Benedict Anderson's influential work on national identity is encapsulated in his concept of \"imagined communities,\" presented in \*Imagined Communities: Reflections on the Origin and Spread of Nationalism\*. Anderson argued that nations are not organic or eternal entities but socially constructed communities that people imagine themselves as part of, despite never meeting most other members. This sense of shared identity, Anderson claimed, was historically made possible by \"print capitalism\"---the mass production of print media such as newspapers and books, which unified vernacular languages and created shared narratives, reinforcing the idea of a national community. He emphasized that national identity is inherently limited and defined by boundaries---no nation imagines itself encompassing all of humanity. Additionally, it is "sovereign," emerging as a primary form of political organization that, in Anderson\'s view, replaced religious communities and dynastic realms as sources of loyalty and social belonging. Anderson saw nationalism as both modular and adaptable, spreading globally and taking on unique forms in various colonial and post-colonial contexts, especially as nations sought to affirm independence from imperial powers. Another key concept Anderson introduced is "homogeneous, empty time," a modern linear sense of time that allows people to think of themselves as moving together as a nation through history. This contrasts with pre-modern societies, where time was often cyclical or event-based. Anderson's insights have had broad implications, helping to explain how shared symbols, rituals, and media reinforce national identity even in diverse and geographically dispersed societies. Overall, Anderson's framework shows how nationalism, though often assumed to be rooted in ancient cultural ties, is instead a modern, deliberate construction with real, though intangible, power to shape political, social, and personal identities across the world. His ideas continue to be relevant in understanding how identity is negotiated within and beyond traditional national borders today. For further reading, Anderson's \*Imagined Communities\* provides a deep dive into the historical development of nationalism and its diverse expressions globally. Erik Erikson, a psychoanalyst renowned for his work on identity, saw identity development as a central, lifelong process, focusing particularly on how individuals build a stable and consistent sense of self amid various social and personal influences. In his theory of psychosocial development, Erikson outlined \"identity vs. role confusion\" as the critical challenge of adolescence. During this stage, individuals grapple with defining their unique values, beliefs, and goals, shaping an identity that provides continuity and coherence across different contexts. This identity achievement helps them avoid \"role confusion,\" where uncertainty in personal identity can lead to struggles with self-direction and a sense of belonging. Erikson also emphasized that identity formation involves both personal introspection and social roles. He highlighted the importance of \"psychosocial moratorium,\" a period where young people can experiment with different identities before committing to specific roles or beliefs. For Erikson, this period of exploration is essential for developing a solid sense of self and for making commitments in areas like career and relationships. Moreover, he observed that societal factors, such as historical context and cultural expectations, deeply influence identity formation. For instance, in his book \*Identity: Youth and Crisis\*, he discusses how social upheavals can disrupt traditional pathways to identity, complicating young people\'s search for meaning and stability. Erikson's ideas influenced later models of identity development, particularly Marcia's identity status model, which categorizes identity formation into statuses like \"moratorium\" (active exploration) and \"identity achievement\" (commitment following exploration) based on Erikson's theories. These contributions underscore Erikson's view of identity as a lifelong journey shaped by internal drives and external influences, where each individual must navigate societal roles to forge a unique, coherent sense of self. Erik Erikson's theory of identity development unfolds across a sequence of psychosocial stages, starting in adolescence and extending into late adulthood, where the final stage represents a comprehensive integration of personality. His theory proposes that each stage presents a key challenge or "crisis" that individuals must navigate, influencing both personal growth and social roles. 1\. \*\*Adolescence - Identity vs. Role Confusion\*\*: Erikson saw adolescence as a crucial phase for identity development, where individuals confront the question, "Who am I?" During this stage, they explore values, beliefs, and goals to form a coherent self-concept. Successful navigation of this stage leads to "identity achievement," where the person makes stable commitments that guide their sense of purpose and direction. Failure to resolve this can result in "role confusion," where they may struggle with self-doubt and lack of direction, affecting future relationships and career choices. 2\. \*\*Young Adulthood - Intimacy vs. Isolation\*\*: Following identity development, individuals enter the "intimacy vs. isolation" stage, where they seek deep, meaningful relationships. Erikson argued that having a strong sense of self allows for healthy intimacy, as individuals can connect with others without losing themselves. Failure here can lead to isolation, where fear of vulnerability or losing identity prevents deep relationships. 3\. \*\*Adulthood - Generativity vs. Stagnation\*\*: In midlife, Erikson believed people focus on "generativity," or contributing to society and nurturing the next generation, which leads to a feeling of productivity and purpose. Success in this stage promotes a sense of connection to the broader community, while stagnation---focusing only on self---may result in feelings of unfulfillment. 4\. \*\*Old Age - Integrity vs. Despair\*\*: In later life, the final stage involves reflecting on one's life as a whole, culminating in "ego integrity" or a sense of wholeness. Successful resolution of this stage allows individuals to face aging and mortality with peace and acceptance. If unresolved, it can lead to despair over missed opportunities and regrets. Each of these stages contributes to what Erikson called \"personality integration.\" His view emphasizes that identity is cumulative and adaptive, reshaping itself in response to life's transitions and challenges. This process enables individuals to achieve a coherent sense of self that includes personal growth, social connections, and fulfillment, creating a well-integrated personality by the end of life. Erich Fromm, the renowned psychoanalyst and social philosopher, offered a profound exploration of love in his influential work \*The Art of Loving\* (1956). For Fromm, love is not merely a fleeting feeling or spontaneous emotion but rather an art that requires knowledge, effort, and practice. He believed that genuine love is characterized by four essential elements: care, responsibility, respect, and knowledge. Fromm argued that love involves an active interest in the growth and well-being of another person, extending beyond mere romantic love to encompass forms like parental love, brotherly love, and self-love. In his view, to truly love another, one must also be capable of loving oneself, not in a narcissistic way but in a manner that respects one's own dignity and worth. This balanced self-love, Fromm believed, enables individuals to approach others with genuine care and a desire for mutual growth rather than dependency. He also differentiated between what he saw as \"mature love\" and \"immature love.\" Mature love, he argued, is based on two people standing together in support of each other's individuality, rather than losing themselves in the other. Immature love, on the other hand, is marked by a dependency that can lead to possessiveness and a lack of personal growth. Fromm described this mature love as an \"active power,\" a conscious choice that brings about joy through shared responsibility and understanding, fostering both self and shared growth. Fromm's perspective on love was deeply rooted in his views on freedom and the human desire for connection. He saw love as a fundamental answer to human loneliness and existential isolation, a theme he also addressed in \*Escape from Freedom\* (1941). In his analysis, he concluded that genuine love could only arise when individuals overcome their fear of autonomy and embrace their freedom, forming relationships that support rather than stifle their individuality. In summary, Fromm's thoughts on love encourage individuals to see it as an art form that requires discipline, patience, and commitment, one that is essential for personal and social well-being. His ideas continue to influence discussions on relationships, self-worth, and human connection in modern psychology and philosophy. 1. **Nāve**- miršanas procesa noslēgums 2. **Miršana**- neatgriezenisks process, kas beidzas ar nāves iestāšanos. 3. **Psiholoģiska barjera**- instinktīvas bailes un riebums. 4. **Anihilācija**-Pilnīga iznīcināšana vai izzušana. 5. **Pieradinātā nave**- nāve tiek uztverta kā dabiska un neatņemama dzīves sastāvdaļa 6. **patības nāve**- individuālās identitātes vai \"es\" zaudēšana. 7. **Atsvešinātā nave**- nāvi uztver kā kaut ko svešu vai attālu. 8. **Neizbēgamā nave**- nāves pieņemšanu kā dabisku noslēgumu, ar kuru jāsaskaras ikvienam. 9. **Otra cilvēka nāve**- nāves pieredze caur cita cilvēka zaudējumu. 10. **neredzamā jeb \"aizliegtā\" nave**- nāve, par kuru sabiedrībā tiek runāts reti vai klusi. 11. **Duālisms** - matērijas un apziņas uzskatīšana par 2 neatkarīgām substancēm. 12. **Nāve kā fakts**- Nāve tiek aplūkota no formālā viedokļa, neielaižoties pārdomāš par nāves jēgu vai būtibu. Tiek fiksēta miršanas apliecībā. 13. **Nāve kā process**- notiek vairākas stadijas un novērojumos, lai varētu korekti konstatēt nāves faktu. 14. **Nāve kā stāvoklis**- diskutē par to, ko nozīmē būt mirušam 15. **Permantents**- pastāvīgs, ilgstošs. 16. **Klīniskā nāve**- atgriezeniska, ja orgānu darbību izdodas atjaunot. 17. **Smadzeņu nāve**- neatgrizeniska, kam seko citu orgānu nave. 18. **Bioloģiskā nāve**- ķermenis neatgrizeniski pārstāj funkcionēt, nenodrošina dzīvībai nepieciešamās funkcijas. 19. **Nāves kritērijs**- smadzeņu aktivitātes izbeigšanās 20. **Apbedīšana** ir process, kurā mirušais tiek pienācīgi guldīts zemē 21. **intensīvā terapija** - dzīvībai svarīgu funkciju novērošanu un to darbības traucējumu medicīnisko korekciju. 22. **Veltīgs**- tāds, kas nerada vēlamu rezultātu 23. **Eitanāzija-** *viegla nāve,* ārsti atņem dzīvību neglābjami slimam pacientam, kam dzīvības mākslīga saglabāšana sagādā fiziskas ciešanas. 24. **Žēlsirdība**- pārtraukt kādas būtnes cieššanas 25. **Voluntārs** ir cilvēks, kurš brīvprātīgi veic darbu vai piedalās dažādās aktivitātēs bez materiālas atlīdzības. 26. **Nevoluntārs** apzīmē darbību vai stāvokli, kas notiek bez cilvēka brīvas gribas vai apzinātas izvēles. 27. **Nevoluntāra eitanāzija**- cilvēks nevēlas vai neapzinās, ka tam tiks veikta eitanāzija 28. **Voluntāra eitanazija**- cilvēks pauž savu vēlmi veikt eitanāziju. 29. **Aktīvā eitanāzija**- viena persona veic konkrētas darbības, lai panākt otras nāvi. 30. **Pasīvā eitanāzija**- tīšām netiek veiktas cilvēka dzīvības uzturēšanas darbības 31. **Aborts**- grūtniecības priekšlaicīga izbeigšana 32. **Radikāli konservatīvā pozīcija**- augļa morālais statuss neatšķiras no pieauguša cilveka morālā statusa. 33. **Radikāli liberālā pozīcija**- augļa morālais statuss nav pielīdzināms pieauguša cilveka moralajam statusam. 34. **Mēreni konservatīva pozīcija**- auglim ir morālais statuss, tomēr dažos gadījumos to nogalināt būs taisnīgi 35. **Legālais aborts**- grūtniecības pārtraukšana līdz 12 nedēļai 36. **Medicīniskais aborts**- grūtniecības pārtraukšana medicīnisku apstākļu dēļ līdz 24 nedēļai 37. **Bailes no nāves**- cilvēka specifika apzināties savu mirstīgumu 38. **Tanatofobija**- bailes no nāves, kad tā cilvēkam tieši nedraud. 39. **Bailes no dzīves**- bailes no nāves saindē cilvēka ikdienu. 40. **Nelga**- cilvēks, kas izturas muļķīgi 41. **Kuriozs**- tāds, kas saista uzmanību 42. **Ontoloģija**- Filozofijas nozare, kas aplūko esamības vispārējos pamatus 43. **Autentiska** **attieksme**- rūpes par savu esamību. 44. **Koeksistence**- līdzpastāvēšana 45. **Moceklis**- cilvēks, kas pakļauts spīdzināšanai 46. **Lamentācija**- žēlabas par savas dzīves skumjām beigām 47. **Psalms**- garīgai dziedājums 48. **Eshatoloģija**- mācība par pasaules galu 49. **Dzīves mīlestība** ir dziļa emocionāla saikne un pozitīva attieksme pret dzīvi kopumā. 50. **Pīlārs**- masīvs balsts, būvelements. 51. **Traktāts**- zinātnisks apcerējums par kādu problēmu. 52. **Protestantiskā morāle**- balstās uz personīgo atbildību, darba tikumu un vienkāršību 53. **Libertīnu jeb neticīgo nāve** - cilvēka aiziešanu no dzīves bez reliģiskas ticības vai grēksūdzes 54. **Skepticisms**- neuzticēšanās kādai idejai. 55. **Testaments**- dokumts par cilvēka mantas izlietošanu pēc nāves 56. **Elēģija**- liriski skaņdarbi ar skumju noskaņu 57. **Vanitas**- alegorisks klusās dabas žanrs 58. **Agonija**- pirmnāves stāvoklis, kam raksturīgs samaņas zudums 59. **Nāves dimensija**- bezgalīgums 60. **Eksaltēts**- satraukts, aizgrābts 61. **Triumfējošā** **nave**- mirstot cilvēks parāda nevis bailes, bet ekstāzi 62. **Ekskvairs**- tituls (viduslaikos bruņinieku palīgi) 63. **Protestantisms** iestājās par baznīcas atjaunošanu, uzsverot Bībeles autoritāti 64. **Spiritisms**- pieņem, ka dzīvie var sazināties ar mirušo gariem ar starpnieku palīdzību 65. **Etetizācija**- idealizācija 66. **Aizgliegtā** **nave**- ignore nāves faktu 67. **Leģitīms**- likumīgi atzīts 68. **Diskrēts**- tāds par ko parasti nemēdz atklāti runāt 69. **Medikalizācija**- nemedicīniskās problēmas tiek raksturotas kā medicīniskās 70. **Hospiss**- slimnīca nedziedējamiem pacientiem 71. **Destruktīvs**- postošs, ārdošs 72. **Paradokss**- pretruna' 73. **Reaktīvā depresija**- reakcija uz tikko notikušām slimību izraisītām pārmaiņām un zaudējumiem 74. **Sagatavošanās** **depresija**- iestājas pirms gaidāmajiem zaudējumiem 75. **Ētika**- zinātne par morāli un tikumību 76. **Bioētika**- pēta ētikas jautājumus saskarē ar dzīvību un dabu 77. **Fikcionizēta nāve-** nāves attēlojums mākslā 78. **Autentiks**- tāds, kas balstās uz pirmavotu 79. Lineārs naratīvs - vēstījums, kurā notikumi tiek attēloti hronoloģiskā secībā. 80. Laikmetam raksturīga mentalitāte - sabiedrības domāšanas un vērtību kopums, kas atspoguļo noteikta vēsturiskā perioda īpašības. 81. Adekvāts- piemērots konkrētajam nolūkam vai situācijai. 82. Dzīve- apzināta un bioloģiska eksistence ar raksturīgu attīstību un transformāciju. 83. Dvēsele- nemateriālā substance, cilvēka psihiskā struktūra, garīgā pasaule 84. Apziņa- objektīvās realitātes augstākā atspoguļošanas forma. 85. Veģetatīvs stāvoklis- apziņas zudums 86. Thalamus- smadzeņu daļa, informācijas centrs starp maņu orgāniem un smadzeņu garozu. 87. Augstāko smadzeņu kritērijs- nāves definīcija, pamatojoties uz smadzeņu funkciju zaudējumu. 88. Diagnostika- slimības vai stāvokļa identificēšanas process. 89. Bezsamaņa- apziņas zudums, kas bieži vien ir atgriezenisks. 90. Lemtspējīgs- spējīgs pieņemt lēmumus atbilstoši saprātīgiem apsvērumiem. 91. Kompetence- spēja izprast un izvērtēt situāciju, lai pieņemtu pamatotus lēmumus. 92. Autonoma griba- indivīda neatkarīga gribas izteikšana, kas nav pakļauta ārējam spiedienam. 93. Nāves noliegums- demonstratīvs sašutums un riebums, kas balstās uz bailēm. 94. Potenciāls- spējas vai iespējas attīstīties noteiktā virzienā. 95. Klātesamība- apzināta dzīvošana tagadnē. 96. Svēto mocekļu kults- svēto pielūgsme, uzsverot to ciešanas vai nāvi ticības dēļ. 97. Dislokācija- atrašanās ārpus ierastās vietas 98. Personalizācija- individuālas pieredzes piešķiršana vispārējām koncepcijām. 99. Interpretācija- nozīmes piešķiršana, pamatojoties uz subjektīvo uztveri. 100. Individualitāte- cilvēka unikālo īpašību kopums, kas izceļ viņu starp citiem. 101. Mentalitāte- domāšanas, īstenības uztveres un izpratnes, kas veido pasaules skatījumu. 102. Abstrakts simbols- simbols, kas pārstāv ideju vai konceptu, nevis konkrētu objektu. 103. Ekstraordinārs- neparasts īpašību ziņā. 104. Sentimentāls- emocionāli jūtīgs 105. Melanholija- dziļas skumjas vai grūtsirdība, bieži vien bez skaidra iemesla. 106. Kataklizmas- lielas un postošas pārmaiņas dabas vai sociālas katastrofas veidā. 107. Narkotiskais saldums- poētisks apzīmējums baudas sajūtai, kas robežojas ar reibumu 108. Viktoriāniskais romantisms- 19. Gs. romantisma paveids (uzsvars uz noslēpumainību un emocijām.) 109. Gotiskais romantisms- romantisma atzars, kas pievēršas tumšām, dramatiskām un noslēpumainām tēmām. 110. Elēģijas- dzejoļi vai literāri darbi, kas izsaka bēdas, ilgas vai ciešanas. 111. Estetizācija- padara par mākslas vai skaistuma priekšmetu. 112. Diskrētums- ievērojot taktu un privātumu. 113. Alegorija - mākslinieciskās izteiksmes paņēmiens, kādas parādības nosacīts attēlojums ar citu parādību 114. Dzīvības izbeigšanas problēmas -- ētiski, juridiski, medicīniski un emocionāli jautājumi nāves brīdī, kā arī pirms un pēc tā. 115. Infanticīds -- apzināta zīdaiņa nogalināšana 116. Morālais statuss -- veids un mērs, kādā subjektiem (būtnēm) piemīt morāla aizsardzība un tiesības 117. Sankcionēt -- piešķirt oficiālu atļauju vai apstiprinājumu kādai darbībai vai rīcībai 118. Doktrīna -- teorija, mācība, uzskatu sistēma 119. Autentiska esamība -- indivīda rīcība saskaņā ar viņa patieso būtību, nevis ārēju ietekmi 120. Fenomens -- pieredzēta parādība, uz kuru cilvēks var vērst savu apziņu 121. Autentiska nāves attieksme -- patiesa attieksme pret nāvi neatņemamu sastāvdaļu 122. Dasein - klātesamība, pilnīga iesaistīšanās dzīvē 123. Eksistenciāli ontoloģiskā nāves definīcija -- nāve ir absolūti individuāla, tajā nav iespējams dalīties, tā ir nenovēršama un vienlaikus nenoteikta, jo nav zināms, kad tā iestāsies 124. Ad sanctos -- pēc iespējas tuvāk svēto pīšļiem 125. Mors repentina - pēkšņa, negaidīta nāve 126. Lamentācija -- žēlabas, skumjas par dzīves beigām 127. Ahroniska nāves izpratne -- daudzus gadsimtus nemainīga; 128. La mort de soi -- sava nāve. Attieksme pret nāvi izteikti personiska, nāve kā dvēseles spogulis (speculum mortis), kurā ielūkojoties var uzzināt savas identitātes noslēpumu. 129. La mort proche et longue - tuvā un tālā nāve. Nāve turpina būt tuva, bet notiek nemanāma distancēšanās, tieksme pēc vienkāršības visā, kas saistīts ar nāvi. 130. Ars vivendi - māksla dzīvot labu dzīvi 131. Ars moriendi - miršanas māksla, māksla nomirt labā nāvē 132. Macabre - interese par šausminošo 133. Libertīnu jeb neticīgo (nolādēto) nāve - dodas tai pretī ar vieglu prātu, nerada bailes, bijību, sagaida uzsvērti nevērīgi 134. La mort de toi - tava nāve. Mazāka nozīme sagatavošanās procesam pirms tās, pirmsnāves ciešanām un agonijai. 135. Svētlaimīgā nāve --mirstot izvairās no nākotnes iespējamām ciešanām 136. Triumfējošā nāve -- cilvēka eksaltētā izturēšanās apliecina viņa ticības spēku 137. Romantiskā nāve -- nāvi apvieno ar dzeju un mīlestību mīļotie satiksies pēcnāves dzīvē. 138. La mort interdite - aizliegtā nāve. 139. Forums -- laukums senajā Romā, kur notika sapulces 140. Pastarā tiesa --Dievs pieņem galīgo lēmumu par cilvēka dzīves laikā paveikto 141. Apokalipse -- beigu laika redzējums 142. Eshatoloģija - teoloģiska mācība par cilvēces galu, kā arī par pasaules un laika beigām 143. Eshatoloģiskā laika saīsināšana -- koncepts par laika saīsināšanos līdz pasaules galam 144. Sociāla konvencija -- nerakstīti vērtību un uzvedības noteikumi, kas ir pieņemti sabiedrībā 145. Baroks -- mākslas stils Eiropā 146. Renesanse -- laika posms Eiropas vēsturē, (spožs zinātnes, mākslas un literatūras uzplaukums) (14.-16.gs.) 147. Viduslaiki -- laika periods Eiropas vēsturē 5.-15.gs. 148. Viktoriānisma laikmets -- Lielbritānijas karalienes Viktorijas valdīšanas laiks 149. Eksaltēts -- aizgrābts, jūsmīgs, satraukts 150. Transi -- mumificēts skelets viduslaiku mākslā 151. Mežonīga nāve - šokējoša necilvēcība, kas slēpjas aiz profesionalitātes un tehnoloģijām 152. Decathexis - atsvešināšanās jeb emocionālās saites saraušana Critics of kinism argue that it promotes segregation and fosters prejudice, as it inherently separates people based on ethnicity. It has also been associated with certain far-right groups that argue against multiculturalism and interracial relationships, presenting itself as a "pro-family" or "pro-community" ideology, though often with exclusionary implications. Both skepticism (in its philosophical form) and kinism have broad implications but operate in very different domains: skepticism deals with knowledge and belief, while kinism addresses social structures and identity based on race or ethnicity.